Man ļoti paveicās, un tagad ir laiks dalīties

Latvijas strādnieku kustība XX. gadsimta pirmajā pusē

1917. gads iesākās ar strādnieku streikiem un daudzskaitlīgām pretkara demonstrācijām Petrogradā, Maskavā, Baku, Ņižņijnovgorodā un citās Krievijas pilsētās. 23. februārī (8. martā) Starptautiskajā sieviešu dienā, pēc Petrogradas boļševiku komitejas aicinājuma streikoja 90 tūkstoši, bet 24. februārī (9. martā) jau 200 tūkstoši pilsētas strādnieku un strādnieču.

25. februārī (10. martā) sākās vispārējs politisks Petrogradas proletariāta streiks ar lozungiem: “Nost cara patvaldību!”, “Nost ar karu!”, “Maizi!”. Cara pavēle “Pārtraukt galvaspilsētā nekārtības” vairs nespēja glābt patvaldību. Boļševiku partijas CK birojs izdeva manifestu ar aicinājumu nelokāmi turpināt bruņotu cīņu pret carismu, izveidot revolucionāru Pagaidu valdību. 27. februārī (12. martā) revolucionārā kustība pārņēma visu pilsētu. Petrogradas garnizona zaldāti sāka nu jau masveidīgi pāriet revolūcijas pusē.

Latvijas neokupētajā daļā (Vidzemē un Latgalē) revolūcijas notikumi pieņēmās spēkā, iespaidojoties no notikumiem Petrogradā. Ziņa par revolucionāriem notikumiem galvaspilsētā strauji izplatījās zaldātu un iedzīvotāju vidū. 4. (17.) martā Rēzeknē vietējā garnizona zaldāti, no Petrogradas ieradušos strādnieku vadīti, atbruņoja policiju un izlaida brīvībā arestētos. 5. (18.) martā Rīgā, Valmierā, Cēsīs un Daugavpilī notika masveidīgas zaldātu demonstrācijas, kurās apsveica revolūcijas uzvaru. Tās pašas dienas vakarā latviešu strēlnieku un krievu armijas daļu pārstāvji ievēlēja delegāciju – četrus Latvijas Sociāldemokrātijas biedrus un vienu bezpartejisko – un nosūtīja to uz Petrogradas Strādnieku un zaldātu deputātu padomi. Dažu dienu laikā Latvijā tika likvidēti galvenie cariskās patvaldības pārvaldes orgāni. Uzvarējusī buržuāziski demokrātiskā revolūcija turpināja attīstību un uzvarēja visā Krievijā.

Svarīgi atzīmēt, ka revolucionāro kustību vadīja boļševiku partija. Viens no Februāra revolūcijas ātrās uzvaras pamatiem bija 1905.–07. ar gada Revolūcijas gaitā uzkrātā pieredze.

Lielā Oktobra sociālistiskā revolūcija bija pasaules vēsturē pirmā sociālistiskā revolūcija, kas beidzās ar uzvaru, ko 1917. gadā guva Krievijas strādnieku šķira savienībā ar nabadzīgāko zemniecību un ļeņiniskās boļševiku partijas vadībā. Sociālistiskās revolūcijas rezultātā Krievijā tika gāzta buržuāzijas vara un nodibināta proletariāta diktatūra, izveidota Padomju sociālistiska valsts. Oktobra revolūcija iesāka jaunu ēru cilvēces vēsturē. Tās būtība – pāreja no kapitālisma uz sociālismu un komunismu.

Balstoties 1905.–07. gada Revolūcijas pieredzē, sacēlušies strādnieki un zemnieki Februāra revolūcijas laikā izveidoja strādnieku un zaldātu deputātu padomes kā revolucionārās varas orgānus. Tomēr jautājums par valsts varu atrisinājās savdabīgi – kamēr boļševiki veda cīņā revolucionārus strādniekus un zaldātus Petrogradas ielās, meņševiki un eseri pārņēma varu Petrogradas padomē. Strādnieki un zaldāti Padomes uzskatīja par tautas varas orgāniem. Bet meņševiku-eseru vadība vienojās ar buržuāzijas pārstāvjiem Valsts Domē un atbalstīja buržuāziskās Pagaidu valdības izveidošanu. Paralēli turpināja pastāvēt Strādnieku un zaldātu deputātu Padomju vara. Valstī izveidojās divvaldība, būtībā, pēc V. I. Ļeņina vārdiem: “Blakus Pagaidu valdībai, buržuāzijas valdībai, izveidojās vēl vārga, iedīglī, bet tomēr neapšaubāmi eksistējoša un augoša cita valdība: strādnieku un zaldātu deputātu Padomes. Kāds ir šīs citas valdības šķiriskais sastāvs? Proletariāts un zemniecība, kas ieģērbti zaldātu formastērpos. Kāds šīs valdības politiskais raksturs? Tā ir revolucionāra diktatūra, tas ir – vara, kura balstās tieši uz revolucionāriem iekarojumiem, uz tiešu tautas masu iniciatīvu no apakšas, nevis uz likumu, ko izdod centralizēta valsts vara”. (Pilns rakstu krājums, 31. sēj., 345. lpp.).

Februāra revolūcijas dienās Latvijas boļševiki vēl atradās pagrīdē, tomēr viņi izmantoja revolūcijas radītās iespējas un ātri pārkārtojās legālai darbībai. 1917. gada 20 martā (2. aprīlī) notika pirmā legālā Latvijas Novada Sociāldemokrātijas Rīgas organizācijas biedru kopsapulce. Tajā piedalījās ap 300 partijas biedru. Sapulcē tika ievēlēta LNSD Rīgas komiteja. LNSD Rīgas organizācijas boļševiki iniciēja Rīgas strādnieku Padomes izveidošanu. Tās pirmais sastāvs (39 cilvēki) tika ievēlēts 7. (20.) martā. Par Rīgas Padomes priekšsēdētāju tika ievēlēts A. Zeibots, bet marta otrajā pusē – LNSD CK loceklis R. Endrups, par sekretāru – M. Gibeiko. Par jaunizveidotās Padomes pirmo politisko darbu kļuva tautas milicijas organizēšana likvidētās policijas vietā. Pagaidu valdības ieceltais Vidzemes guberņas komisārs – bijušais Rīgas pilsētas galva A. Krastkalns neapstiprināja Rīgas Padomes izveidoto miliciju un sāka formēt “savu” miliciju no bijušiem policistiem un ugunsdzēsējiem. Pēc vairākuma pieprasījuma, Rīgas strādnieku deputātu Padome izteica neuzticību Krastkalnam, un 3. (16.) aprīlī viņu arestēja un nosūtīja uz Petrogradu. Par Vidzemes guberņas komisāru kļuva sociāldemokrāts, bijušais III Valsts Domes loceklis A. Priedkalns. 22. martā (4. aprīlī) pēc strādnieku pieprasījuma Rīgas Padome nolēma no 18. aprīļa (1. maija) ievest visos uzņēmumos 8 stundu darba dienu. Neraugoties uz uzņēmēju protestiem, šis lēmums jūnijā pilnībā un veiksmīgi bija izpildīts. Boļševiku vadītā Rīgas strādnieku deputātu Padome, tās pieņemto lēmumu dēļ, iekaroja autoritāti un kļuva par visas neokupētas Latvijas teritorijas politisko centru.

Cīņā par varu aktīvi iesaistījās arī latviešu buržuāzija. Tā centās izmantot Februāra revolūciju savās interesēs. 1917. gada martā notika buržuāzisko un sīkburžuāzisko organizāciju pārstāvju sapulce, ar mērķi izveidot “vislatvijas” centru. Šajā sapulcē tika nodibināta Rīgas sabiedrisko organizāciju Padome – latviešu pilsētnieku buržuāzijas orgāns. Martā Valmierā savus pārstāvjus sapulcināja turīgie zemnieki, pagastveči un rakstveži, baznīcu draudžu pārstāvji un buržuāziskie latviešu sabiedriskie darbinieki. Tādā veidā lauku buržuāzija centās ņemt varu Vidzemē savās rokās.

Paužot darbaļaužu masu gribu, LNSD CK kopīgi ar Rīgas strādnieku deputātu Padomi nolēma sasaukt bezzemnieku kongresu un vērsās pie visiem Latvijas bezzemniekiem ar aicinājumu sūtīt savus pārstāvjus. Tādā veidā 1917. gadā neokupētajā Latvijas daļā pēc Februāra revolūcijas izveidojās divvaldība.

LNSD XIII konferences darba pamatā tika liktas V. I. Ļeņina Aprīļa tēzes. Uz tām savu cīnu par pāreju pie sociālistiskas revolūcijas balstīja latviešu boļševiki. 16. (29.) aprīlī – 18. aprīli (1. maijā) Valmierā boļševiku vadībā notika Vidzemes bezzemnieku kongress, kurā piedalījās 436 delegāti, kuri bija izvēlēti Vidzemes nabadzīgo laucinieku sapulcēs pagastos. Kongresā bija arī pārstāvji no Rīgas strādnieku deputātu Padomes un latviešu strēlniekiem.

Šķiru cīņa laukos saasinājās. Latviešu buržuāzija un vācu muižniecība ar Pagaidu valdības karaspēka palīdzību centās apspiest revolucionāro kustību laukos. Sākās Bezzemnieku Padomes vadīti laukstrādnieku streiki.

KSDSP(b) CK sniedza Latvijas boļševikiem vispusīgu atbalstu cīņā par revolūcijas tālāku attīstību. Latvijas boļševiki sevišķu uzmanību pievērsa partijas organizāciju stiprināšanai armijā un to ietekmes uz zaldātiem palielināšanā. Nopietnu darbu LSD izvērsa Padomēs, arodu un citās masu organizācijās. Avīze “Cīņa” aicināja strādniekus, bezzemniekus un latviešu strēlniekus pāriet no buržuāziski demokrātiskās revolūcijas pie sociālistiskās. Boļševiku ietekme masās neapturami auga. 11. (24.) maijā Rīgas strādnieku deputātu Padome pieņēma boļševistisku rezolūciju ar prasību nodot visu varu Padomēm un ar buržuāziskās Pagaidu valdības nosodījumu.

No 1917. gada 17. (30.) maija latviešu strēlnieki pilnībā nostājās Ļeņina boļševiku partijas pusē. Apsveikuma telegrammā V. I. Ļeņinam, kura bija publicēta avīzē “Cīņa”, II Latviešu strēlnieku kongresa delegāti rakstīja: “Mēs sveicinām Jūs kā dižāko Krievijas proletariāta taktiķi, patieso revolucionārās cīņas vadoni, mūsu domu paudēju, un vēlamies redzēt Jūs mūsu vidū”. (Oktobra revolūcija Latvijā, Rīga, 1957. 136. lpp.). Apsveikumi tika nosūtīti arī boļševiku avīzēm “Pravda”, “Cīņa”, K. Lībknehtam, P. Stučkam, F. Roziņam un J. Rainim.

Revolucionārie latviešu strēlnieki kļuva par 12. armijas boļševistisko kodolu. Jaunievēlētais Iskolatstrels vērsās pie Latvijas darbaļaudīm ar manifestu, kurā aicināja atklāti pāriet revolūcijas pusē un iestāties pret “nacionālajiem aizbildņiem”, tas ir, pret latviešu buržuāziju, sociālšovinistiem un citiem buržuāziskās Pagaidu valdības atbalstītājiem.

Latviešu buržuāzija, kontrrevolucionārā virsniecība, Iskosols 12, meņševiki un eseri latviešu strēlnieku lēmumus uzņēma naidīgi. Pēc Februāra revolūcijas izveidotā lielzemnieciskā Latviešu zemnieku savienība – Latvijas lauku buržuāzijas partija – un tās orgāns avīze “Līdums” kopā ar citiem buržuāziskiem preses izdevumiem sāka latviešu strēlnieku apmelošanas kampaņu, aicinot armijas vadību atņemt tiem pārtikas devas, atbruņot un izformēt.

Kontrrevolucionāru represiju apstākļos, revolucionāro latviešu strēlnieku apsargāts, Rīgā 9.–19. jūlijā (22. jūlijā – 1. augustā) notika LNSD V kongress. Kongresa lēmumos norādīts, ka tuvojas izšķirošā kauja pret buržuāziju un tās Pagaidu valdību, kurā proletariātam ir jāatkaro valsts vara. Kongress aicināja caur revolūciju pret buržuāzisko Pagaidu valdību izbeigt imperiālistisko karu, un pieņēma lēmumu izveidot revolucionāru 12. armijas daļu apvienību, kā arī izveidot Latvijas Strādnieku, zaldātu un bezzemnieku deputātu Padomi. Kongress noteica uzdevumus cīņai par sociālistiskās revolūcijas uzvaru jaunajos apstākļos un nosodīja kapitulantus – latviešu meņševikus-internacionālistus, kuri iestājas pret partijas kursu uz sociālistiskās revolūcijas izvaru. Agrārajā jautājumā kongress ar atsevišķiem papildinājumiem pieņēma LNSD XII konferences rezolūciju. Darba noslēgumā V kongress veica dažas izmaiņas savā programmā un nolēma pārdēvēt LNSD par LSD (Latvijas sociāldemokrātija). Tika ievēlēta jauna CK, kuras sastāvā: P. Stučka, R. Eihe, R. Šilfs (Jaunzems), J. Bērziņš (Andersons), K. Gailis, J. Bērziņš (Ziemelis), J. Peters un citi.

Neskatoties uz reakcijas uzbrukumiem, Latvijas boļševiki, kurus atbalstīja darbaļaudis, turpināja savu darbību. Boļševiku ietekme Latvijas Padomēs bija tik liela, ka pēc jūlija notikumiem lozungs “Visu varu Padomēm!” netika noņemts. Tāda bija konkrēta vēsturiskā situācija Latvijā. Šeit revolūcijas attīstība bija aizgājusi tālāk, nekā pārējos Krievijas reģionos. Cīņai pret kontrrevolūciju Latvijas boļševiki rekomendēja Padomēm izveidot vienotu Latvijas Padomju centru, bet darbaļaudīm atbalstīt Strādnieku, zaldātu un bezzemnieku deputātu Padomes, kuras stāvēja boļševistiskās pozīcijās. Visu revolucionāro spēku apvienošanas nolūkā 12. armijā tika izveidots kreisais bloks. Tajā iekļāvās 12. armijas krievu un latviešu pulki. Tie iestājās pret Iskosola meņševistisko politiku un prasīja Iskosola pārvēlēšanu.

1917. gada augustā buržuāzija noorganizēja kontrrevolucionāru sazvērestību. Krievu armijas Augstākais virspavēlnieks ģenerālis Korņilovs 21. augustā (3. septembrī) nodevīgi atdeva Rīgu vācu karaspēkam, lai salauztu revolucionāros 12. armijas un atvieglotu ienaidnieka karaspēka uzbrukumu revolucionārajai Petrogradai. 12. armijas kareivji varonīgi aizstāvējās, neraugoties uz artilērijas un rezervju trūkumu. Pret uzbrūkošajiem vāciešiem, kuri forsēja Daugavu pie Ikšķiles, varonīgi cīnījās 2. latviešu strēlnieku brigāde, tā dodot iespēju kreisajā krastā esošajai armijas grupai izvairīties no nonākšanas aplenkumā. Korņilovs pēc Rīgas atdošanas devās uzbrukumā revolucionārajai Petrogradai. Boļševiki mobilizēja visus spēkus, lai dotu pretsparu kontrrevolūcijai – Korņilova dumpis tika apspiests.

Pēc Korņilova sakāves situācija Krievijā radikāli mainījās. Boļševiku partija bija pārliecinājusi masas, ka vienīgā izeja no krīzes ir buržuāziskās Pagaidu valdības gāšana bruņotas sacelšanās ceļā, ka valsts glābiņš ir sociālistiskā revolūcija. Boļševiku partija no jauna izvirzīja saukli “Visu varu Padomēm!”, kas jaunajos apstākļos nozīmēja bruņotu sacelšanos pret buržuāzisko valdību, par proletariāta diktatūru.

Pēc Rīgas krišanas latviešu boļševiki izvērsa aģitācijas darbu Vidzemes neokupētajās teritorijās. Latvijā veiksmīgi notika vietējo pašpārvaldes orgānu boļševizācija. 1917. gada oktobra vidū visas Latvijas Padomes (izņemot Iskosolu 12 un Armisolu 5, kuri nebija pārvēlēti), un visas LSD organizācijas pieprasīja II Viskrievijas Padomju kongresa sasaukšanu, buržuāziskās Pagaidu valdības gāšanu un visas varas nodošanu Padomēm.

16. (29.) oktobrī notika LSD Ārkārtas konference Valkā, kurā KSDSP(b) CK pilnvarotais V. A. Antonovs-Ovsejenko paziņoja CK lēmumu nekavējoties sākt bruņotu sacelšanos. Boļševiku partijas CK un Ļeņins deva Latvijas boļševikiem revolucionāru uzdevumu – nepieļaut kontrrevolucionāru Ziemeļu flotes daļu pārvietošanos uz revolucionāro Petrogradu. LSD Ārkārtas konference pieņēma Ļeņina sagatavoto un 10. (23.) oktobra Petrogradas partijas konferencē akceptēto rezolūciju par pašreizējo momentu, papildinot to ar nobeigumu: “Gatavojoties priekšā stāvošajām kaujām, Latvijas proletariātam jāuztur cieša vienotība ar revolucionārās Petrogradas un Maskavas strādniekiem, stādot sev uzdevumu visā, visiem spēkiem un līdzekļiem atbalstīt Krievijas proletariāta cīņu par varu valstī”. (Latvijas Komunistiskās partijas vēstures apraksti, 1. daļa, Rīga, 1962. 391.–392. lpp.).

Pēc Ārkārtas konferences lēmuma, lai vadītu bruņotu cīņu par Padomju varu, 18. (31.) oktobrī Valmierā izveidota 12. armijas rajona Militāri revolucionāra komiteja (priekšsēdētājs J. Čariņš). Bruņota strādnieku un zaldātu sacelšanās Petrogradā sākās 1917. gada 24. oktobra (6. novembra) vakarā. 25. oktobrī (7. novembrī) Pagaidu valdība tika gāzta, un visa vara pārgāja Padomju rokās. Tajā pašā dienā tika publicēts Ļeņina uzsaukums “Krievijas pilsoņiem!”, no kura visai pasaulei tapa zināms, ka sākusies jauna ēra cilvēces vēsturē.

25.–26. oktobrī (7.–8. novembrī) notika II Viskrievijas Padomju kongress. Tajā piedalījās 650 delegātu, tai skaitā 22 delegāti no Latvijas. P. Stučka tika ievēlēts Kongresa prezidijā. Uzstājoties Kongresā latviešu strēlnieku vārdā, K. Pētersons teica: “Latviešu strēlnieki daudzkārt ir teikuši – vajag ņemt varu savās rokās!”. (Otrais Viskrievijas Padomju Kongress, M.–Ļ., 1928. 38. lpp.). Padomju varas nodibināšanu pieprasīja arī citi Kongresa delegāti – strādnieki, zaldāti, darba zemnieki. Kongress izveidoja pasaulē pirmo strādnieku-zemnieku valdību – Tautas Komisāru Padomi. Par tās priekšsēdētāju tika ievēlēts V. I. Ļeņins. Kongress ievēlēja arī Viskrievijas Centrālo Izpildu Komiteju, kuras sastāvā ievēlēja arī Latvijas pārstāvjus – J. Bērziņu (Ziemeli), P. Stučku, K. Pētersonu, J. Pēteri, S. Nahimsonu un A. Vasiļjevu.

Latviešu sarkanie strēlnieki deva būtisku ieguldījumu Lielās Oktobra Sociālistiskās revolūcijas uzvarā un Padomju varas nostiprināšanā Latvijā 1917. gadā. Viņi atbrīvoja Latviju no vācu okupantiem un stāvēja Latvijas Sociālistiskās Padomju Republikas sardzē 1918. gada beigās un 1919. gadā, viņiem bija svarīga loma Pilsoņu kara cīņās. Viņi drošsirdīgi cīnījās pret baltgvardu karaspēku, kas uzbruka Petrogradai un Maskavai, ņēma aktīvu dalību Deņikina un Vrangeļa sakaušanā. No Padomju varas pastāvēšanas pirmajām dienām viņi pildīja atbildīgus partijas un Padomju valdības uzdevumus, modri stāvot Revolūcijas iekarojumu sardzē.

Vadošais un virzošais spēks Latvijas darbaļaužu cīņā bija Komunistiskā partija. VI kongresā Latvijas Sociāldemokrātija tika pārdēvēta par Latvijas Komunistisko partiju, atbilstoši tās jaunajam mērķim – komunistiskas sabiedrības izveidei.

Bet ārvalstu intervences rezultātā Latvijas teritorijā uzvarēja interventu kontrolēta nacionālās buržuāzijas valdība. No 1920. līdz 1940. gadam pastāvēja buržuāziska Latvijas Republika. Buržuāziskās diktatūras nodibināšana bija smags trieciens Latvijas strādnieku kustībai. Strādnieku šķira zaudēja tūkstošiem labāko brīvības cīnītāju, kuri kļuva par baltā terora upuriem.

Latvijas Komunistiskā partija (LKP) tika aizliegta, un partijas revolucionāri darbību nācās atjaunot un attīstīt smaga terora un represiju apstākļos. Trūka pieredzējušu un pārbaudītu profesionālu revolucionāru kadru. Vien palēnām partija spēja sakopot spēkus un nostiprināt saikni ar masām. Bija mainījies strādnieku šķiriskais sastāvs: no Padomju Krievijas buržuāziskajā Latvijā atgriezās vien neliela daļa revolūcijas cīņās rūdītā proletariāta. Latvijā proletariāta rindas papildinājās uz pilsētas un lauku nabadzīgo ļaužu, amatnieku, kara izputināto tirgotāju un darbnīcu īpašnieku rēķina. Proletariāta sastāvā iekļāvās būtiska daļa sīkburžuāzisku elementu – sīkburžuāziskas ideoloģijas nesēju, bez revolucionāro cīņu pieredzes un bez proletāriskām tradīcijām. Proletariāts bija sadrumstalots pa sīkiem uzņēmumiem un grūti organizējams. To izmantoja buržuāzija, plaši izvēršot aģitāciju par to, ka “jaunajā” Latvijā it kā nepastāv šķiriskās pretrunas. Balstoties uz sīkburžuāziskiem elementiem, izmatojot pseidorevolucionārās frāzes un demagoģiju, buržuāziskās Latvijas sociāldemokrātiem (meņševikiem) izdevās pakļaut savai ietekmei būtisku daļu proletariāta. LKP veda nenogurstošu cīņu pret sociāldemokrātiskās partijas oportūnistiskajiem līderiem un pacietīgu izskaidrošanas darbu masās. LKP CK 1922. gadā savā uzsaukumā “Latvijas darbaļaudis!” tā rakstīja par meņševikiem: “Šī partija ar savu divkosīgo lavierēšanas un pielāgošanas politiku, ar savu tēloto «opozīciju» vārdos un atbalstu buržuāziskajai reakcijai darbos izsauc apzinīgo strādnieku rindās visdziļāko riebumu pret sevi”. (LKP, LKJS un Sarkanās Palīdzības revolucionārās lapiņas, 1. R., 1959. 221. lpp.).

LKP atrašanās nelegālā stāvoklī apgrūtināja strādnieku šķiras apvienošanu, politisko audzināšanu un organizēšanu. Pie varas nākusi buržuāzija sagrāva visas legālās darbaļaužu revolucionārās organizācijas. Kara stāvoklis, kuru buržuāziskā valdība ieviesa 1919. gadā un pēc tām pagarināja uz trīs gadiem, atņēma strādnieku šķirai tiesības veidot jaunas legālas revolucionārās organizācijas. 1919. gada augustā tomēr izdevās atjaunot Rīgas arodbiedrību biroju, kura vadība 1921. gadā nonāca revolucionāro strādnieku rokās.

1919. gadā atsāka iznākt avīze “Cīņa”, kura kopā ar citām nelegālām komunistiskām avīzēm – “Spartaks”, “Komunists”, “Latgalīšu Ceiņa” (“Latgaliešu Cīņa”), “Jaunais Spartaks” veda propagandas un organizatorisku darbu masās. 1920. gadā LKP organizēja vairākas darbaļaužu masu politiskas demonstrācijas. Viens no pirmajiem uz aktīvas šķiru cīņas ceļa stājās Liepājas proletariāts. Pēc vietējas LKP organizācijas aicinājuma un tās vadībā Liepājas darbaļaudis 1920. gada 5. janvārī sarīkoja protesta demonstrāciju pret III Internacionāles vārdā nosauktā strādnieku kluba slēgšanu. Pret demonstrantiem tika nosūtītas policijas un zaldātu vienības. Pilsētas ielās notika sadursmes starp strādniekiem un policiju. Sekoja represijas, daļu strādnieku izsūtīja no pilsētas. Vēl 1920. gadā notika masveidīgs dzelzceļnieku streiks, ko bija izraisījusi viņu materiālā stāvokļa krasa pasliktināšanās. Streiks sākās maijā, un jūlijā kļuva vispārējs. Streiks izbeidzās dēļ sociāldemokrātisko arodbiedrības līderu nodevības, kuri aiz strādnieku mugurām bija uzsākuši sarunas ar administrāciju.

LKP cīnījās pret sociāldemokrātu līderu centieniem sašķelt vienoto arodbiedrību kustību, sakarā ar kuras pacēlumu reakcionārā buržuāzija pastiprināja represijas pret LKP un revolucionārajiem strādniekiem. 1921. gada februārī–martā policija veica daudzas kratīšanas un arestus. Vairāk kā 100 arestēto. 1921. gadā atkal streikoja dzelzceļnieki, transports, kokapstrādes uzņēmumi un mežizstrādes strādnieki.

1921. gada maijā Latvijas I arodbiedrību kongresā meņševikiem izdevās panākt arodbiedrības kustības un darbaļaužu vienotības sašķelšanu, kā rezultātā buržuāzija pastiprināja represijas pret revolucionārajām arodbiedrībām. Tomēr tas nespēja apturēt strādnieku kustības pieaugumu. Kara izpostītā tautsaimniecība, krass dzīvei nepieciešamā sadārdzinājums, bezdarbs un inflācija, buržuāziskais terors un represijas smagi iespaidoja ekonomisko un politisko stāvokli.

Proletariāts cīnījās, lai iekarotu un nodrošinātu sev politiskas un ekonomiskas tiesības. Vispārējais dzelzceļnieku streiks iesāka plašu streiku kustību. Auga neapmierinātība arī kalpotāju vidū. LKP vadīja atbrīvošanas kustību, kuras mērķis bija Padomju varas atjaunošana Latvijā. Rīgā 1920. gada jūnijā notikusī LKP XIII konference savos lēmumos norādīja: “Padomju varas atjaunošana Latvijā ir tas uzdevums, par kura atrisināšanu ir jācīnās Latvijas Komunistiskajai partijai. Tāpēc ir jāgatavo un jāaudzina proletariāts masu cīņas garā”. (LKP kongresu, konferenču un CK plēnumu rezolūcijas un lēmumi, 1. R., 1958. 236. lpp.).

Latvijas Komunistiskā partija 1921. gadā savā uzsaukumā “Ciešāk rindas – naidnieks trīc!” atzīmēja: “Strādnieku šķira pāriet uzbrukumā. Neredzēti augsts streiku vilnis veļas pār visu Latviju, apliecinot, ka strādnieku šķira Latvijā ir vēl dzīva un kaujas spējīga”. (LKP, LKJS un Sarkanās Palīdzības revolucionārās lapiņas, 1. 112. lpp.). Masveida demonstrācijas notika Rīgā, Jelgavā, Liepājā, Talsos, Ventspilī, Tukumā.

LKP veltīja lielas pūles, lai apvienotu darbaļaudis buržuāzijas diktatūras gāšanai, veda nepārtrauktu cīņu pret nacionālistisko un šovinistisko ideoloģiju. LKP arī atmaskoja buržuāzijas aģentus – reformatoriskos sociāldemokrātu līderus, kuri šķēla strādnieku kustību un proletariāta vienotību internacionālisma un strādnieku šķiras vienotības garā, kā arī apbruņoja strādniekus ar marksisma-ļeņinisma teoriju, cīnījās pret labējām nosliecēm un “kreiso” sektantismu revolucionārajā kustībā, nepārtraukti vairoja savas rindas un stiprināja ietekmi masās.

Komunistu ietekme arodbiedrībās 1925.–26. gados būtiski pieauga. LKP vadītās kreisās arodbiedrības vadīja strādnieku kustību Latvijā. Par spēcīgu tautas manifestāciju 1926. gada sakumā izvērtās proletāriskā rakstnieka-revolucionāra Leona Paegles bēres – viņš bija viens no Rīgas arodbiedrību centrālā biroja vadītājiem. Līdz ar darbaļaužu aktivitātes pieaugumu, ka arī ar kapitālisma pretrunu saasināšanos, rietumu imperiālistu atbalstītās ietekmīgās latviešu buržuāzijas aprindas 1926.–27. gados centās izmainīt savas diktatūras formu, pilnībā likvidēt parlamentārismu un sagatavot fašistiska režīma ieviešanu. Strādnieki uz to atbildēja ar protestiem Rīgā, Liepājā, Ventspilī, Valkā un citās pilsētās. LKP un revolucionārās arodbiedrības prasīja sodīt puča dalībniekus. Darbaļaužu masu spiediena rezultātā tā laika “kreisā” valdība (1926. gada beigas – 1928. gads), kura pamatā sastāvēja no sociāldemokrātiem, bija spiesta paziņot par “gatavību cīnīties pret fašismu”, tomēr vārdiem darbi nesekoja. Pēc puča neveiksmes, Latvijas fašistiskā buržuāzija uzņēma kursu uz valsts pakāpenisku fašizāciju. Te buržuāzijai atkal palīdzēja sociāldemokrātu līderi. Tieši “kreisā” sociāldemokrātiskā valdība 1927. gada martā izdeva reakcionāru instrukciju par tā saukto “progresīvo sodu sistēmu”, kura bija vērsta pret revolucionārajiem strādniekiem. Uz šo darbaļaudis atbildēja ar jaunām protesta akcijām. LKP vadībā Rīgā notika mītiņš, kurā strādnieki pieprasīja atcelt valdības reakcionāro lēmumu. 29. jūlijā protesta badastreiku pieteica 300 politieslodzīto. Darbaļaužu spiediena rezultātā valdībai nācās atteikties no sava lēmuma.

LKP vadīja kreiso arodbiedrību darbību un arī virkni legālo organizāciju. Vietējo pašvaldību vēlēšanās viņi izvirzīja savus kandidātus un guva panākumus. Pašvaldību vēlēšanās arodbiedrības saņēma 21 tūkstoti balsu, tai skaitā vairāk kā 19 tūkstošus Rīgā, ieguva 9 deputātu vietas Rīgas pilsētas domē. Arvien vairāk legālo strādnieku organizāciju vadībā bija komunisti. Līdztekus kreiso revolucionāro arodbiedrību žurnālam “Vienība” revolucionārās strādnieku organizācijas izdeva virkni citu legālu avīžu un žurnālu: “Laikmets”, “Strādnieku balss”, “Ceļš”, “Kreisā fronte” u. c.

Reakcionārā buržuāzija vērsa pret viņiem visu sava represīva aparāta spēku. 1928. gada 25. jūlijā iekšlietu ministrs paziņoja par 19 revolucionāro arodbiedrību slēgšanu. Daudzi kreiso arodbiedrību darbinieki tika arestēti. LKP aicināja darbaļaudis uz masu protesta akciju. 1928. gada 22. augustā sākās protesta streiks, darbaļaužu demonstrācijas notika visā Latvijā. Šis politiskais streiks, kurā piedalījās vairāk kā 23 tūkstoši strādnieku, kļuva par vienu no visspēcīgākajiem strādnieku šķiras protestiem pret buržuāzijas kundzību Latvijā.

Revolucionāro arodbiedrību slēgšana un 1928. gada 22. augusta notikumi sakrita ar 3. Saeimas priekšvēlēšanu kampaņu. 1928. gada oktobrī, neraugoties uz represijām, par kreiso arodbiedrību izvirzītājiem strādnieku un zemnieku kandidātiem tika atdotas vairāk kā 52 tūkstošas balsis. Pateicoties tam, 3. Saeimā izdevās izveidot strādnieku-zemnieku frakciju (6 deputāti). Frakcijas priekšsēdētāji bija proletāriskais rakstnieks Linards Laicens (1928.–30.) un Jānis Balodis (1930.–31.). 4. Saeimā strādnieku-zemnieku frakcijā bija 7 deputāti. Buržuāzisko varas iestāžu vajāšanu rezultātā frakcijas sastāvs pastāvīgi mainījās. Frakcijas priekšsēdētāji bija E. Sudmalis (1931.–32.) un O. Gulbis (1933.). No 1933. gada decembra līdz 1934. gada maijam frakcijā bija tikai viens deputāts – A. Deglavs.

LKP vadībā frakcija cīnījās par aizliegto revolucionāro arodbiedrību atjaunošanu, plaši izmantoja parlamenta tribīni buržuāzijas atmaskošanai un darbaļaužu interešu aizstāvībai. Izmantojot legālas cīņas iespējas, frakcijas deputāti darbojās kā mītiņu un demonstrāciju organizatori, vadīja streikus un bezdarbnieku kustību, palīdzēja ar daudzu strādnieku drukātās preses orgānu, uzsaukumu un aicinājumu Latvijas darbaļaudīm izdošanu. No 1928. gada novembra frakcija regulāri izdeva savu orgānu – avīzi “Darbs un maize”, kuras lappusēs atspoguļoja darbaļaužu stāvokli, viņu revolucionāro cīņu, atmaskoja Latvijas buržuāziskās valdības reakcionāro politiku.

Naktī no 1934. gada 15. uz 16. maiju Ulmaņa fašisti ar aizsargu un armijas reakcionāro spēku palīdzību realizēja valsts apvērsumu. Tas izraisīja darbaļaužu masu sašutumu. Nākamajā dienā pēc apvērsuma komunisti sarīkoja antifašistisku Rīgas strādnieku demonstrāciju, to izdzenāja aizsargi un policija. Pilsētas ielās notika strādnieku sadursmes ar aizsargu patruļām. Neapmierinātība ar fašistisko apvērsumu bija jūtama arī dažās Latvijas armijas apakšvienībās, atsevišķi zaldāti un virsnieki tika arestēti.

Fašisma uzvara parādīja Latvijas strādnieku šķiras politisko vājumu. Kominternes politiskā komisija 1934. gada 27. maija sēdē novērtēja 15. maija fašistisko apvērsumu kā vislielāko Latvijas proletariāta sakāvi kopš Padomju varas krišanas 1919. gadā, un savā vēstulē LKP Centrālkomitejai rakstīja: “Patiesībā būdama visreakcionārāko, visšovinistiskāko, visekspluatatoriskāko Latvijas lielburžuāzijas un kulaku – kapitālistisko lauku saimnieku aprindu diktatūra, Ulmaņa fašistiskā diktatūra zem «tautas varas» karoga izvirza «valsts atdzimšanas» programmu, kas aizgūta no Hitlera”. (Latvijas PSR vēsture. Rīga, 1971. 537. lpp.).

Tajā pat laikā, fašistu nākšana pie vara apliecināja arī buržuāzijas vājumu, kurai vairs nebija pa spēkam valdīt ar tradicionālām metodēm. Rietumeiropas un ASV imperiālisti neslēpa savu apmierinātību ar “stingrā režīma” nodibināšanu Latvijā. Jaunā režīma ārpolitika kļuva arvien vairāk atkarīga no imperiālistiskajām lielvalstīm.

Fašisms žņaudza visu progresīvo, nežēlīgi izrēķinājās ar revolucionārās kustības dalībniekiem. Savu terora politiku pret revolucionāro kustību fašistiskā kliķe kombinēja ar nevaldāmu sociālo un nacionālo demagoģiju, cerībā tādējādi paplašināt savu sociālo bāzi.

Sociāldemokrātiskā partija pēc fašistiskā apvērsuma tika likvidēta. Tās labēja spārna līderi pasteidzās atzīt jauno varu un centās pielāgoties jaunajai kartībai. Citi sociāldemokrātu vadoņi paziņoja par savu pilnīgu atteikšanos no jebkādas politiskas darbības. Daļa strādnieku-sociāldemokrātu, sarāvuši saikni ar nodevīgo vadību, 1934. gada maijā nodibināja nelegālu Latvijas Sociālistisko strādnieku-zemnieku partiju (LSSZP), kura kopīgas cīņas pret fašismu vārdā sāka veidot sakarus ar komunistiem. 1934. gada jūlijā LKP vērsās pie bijušajiem Sociāldemokrātiskās partijas biedriem ar aicinājumu veidot vienotu antifašistisku fronti. Pēc komunistu iniciatīvas Rīgā un citās pilsētās jūnijā–jūlijā tika sasauktas nelegālas sociāldemokrātisko strādnieku sapulces, kurās tika nolemts dibināt darbaļaužu vienotas rīcības komitejas LKP vadībā.

Komitejas cēla masas kopīgai cīņai pret fašismu. Novembrī starp LKP un LSSZP, kā ari to jaunatnes organizācijām tika noslēgta vienošanās par kopīgu cīņu pret fašismu. Uz vienotas frontes platformas kopīgi tika izdotas skrejlapas un uzsaukumi, rūpnīcu avīzes, veidotas nozīmīgas politiskas kampaņas. Lielu uzmanību LKP veltīja darbam ar jaunatni. Pēc LKP priekšlikuma, vienotas cīņas frontes nostiprināšanai 1936. gada beigās Latvijas Komjaunatne (LKJS) apvienojās ar sociālistiskās jaunatnes organizāciju vienotā Latvijas Darba jaunatnes savienībā (LDJS).

Latvijas proletariāta revolucionārā cīņa noritēja smagos apstākļos. Raksturojot vispārējo stāvokli valstī fašistiskās diktatūras periodā, LKP orgāns avīze “Cīņa” rakstīja: “Politiskā ziņā Ulmaņa fašisti nostādījuši tautu vēl zemāk par kolonizētajām tautām. Visur mudž Ulmaņa spiegi, pienesot ziņas par katru, kurš kritizē fašistisko režīmu. Par katru pret fašistisko iekārtu pateiktu vārdu draud administratīvs sods, bet par antifašistisku darbību iesloga cietumā” (“Cīņa”, 1939., Nr. 4.).

Komunistu centienu rezultātā aktivizējās darbs rūpniecības uzņēmumos izveidotajās rīcības komitejās. 1939. gada beigās daudzās Rīgas fabrikās darbojās LKP izveidotas nelegālas fabriku komitejas, kuras vadīja revolucionāro darbu. 1938.–39. gados LKP vadībā bija izveidots antifašistiskās tautas frontes kodols, kas sastāvēja no trim nelegālām organizācijām – LKP, LSSZP un LDJS, kuras vienoja ap sevi darbaļaužu masas.

Latvijas strādnieku šķira un tās Komunistiskā partija vadīja visas latviešu tautas patriotisku kustību pret draudiem nokļūt pilnīgā hitleriskās Vācijas pakļautībā. Plašu atbalstu tautas masās guva LKP aicinājums dot pretsparu hitleriskā uzbrukuma draudiem. Visā Latvijā tika izplatīti uzsaukumi: “Neatdosim Latviju Hitleram!”, “Par tautas brīvību un neatkarību!”, kas aicināja uz cīņu pret fašistisko režīmu, pieprasīja noslēgt palīdzības līgumu ar PSRS un iekļaut Latviju kolektīvās aizsardzības sistēmā. LKP izvirzītie lozungi Padomju Savienības miera politikas atbalstam, par pretpadomju provokāciju pārtraukšanu, par Latvijas iekļaušanu kolektīvās drošības sistēmā un par savstarpējās palīdzības līguma noslēgšanu ar PSRS kļuva par plašu tautas masu cīņas lozungiem.

Sakopojot antifašistiskos tautas spēkus un balstoties uz augošo vienotās frontes kustību, LKP izvērsa cīņu par revolucionāras tautas frontes valdības izveidi. Šādu uzdevumu 1939. gada februārī izvirzīja LKP XXVI konference, kura bija sevišķi nozīmīga Latvijas strādnieku kustībai. Konferences darbu vadīja J. Kalnbērziņš. Konference ielika pamatus tautas frontes platformas izstrādei, kurā bija paredzēts gāzt fašistisko diktatūru Latvijā, iekarot demokrātiskās brīvības un izveidot revolucionāru tautas frontes valdību.

LKP cīņā par sociālistiskās revolūcijas uzvaru savā praktiskajā darbībā vadījās no tā, ka tautas frontes valdības izveidošana un demokrātisku brīvību nodrošināšana dos iespēju LKP sekmīgāk organizēt strādnieku šķiru, nostiprināt tās vienību ar nabadzīgāko zemniecību, radīt politisku sociālistiskās revolūcijas armiju un turpināt cīņu par proletariāta diktatūras ieviešanu.

Tautas frontes platformā bija noformulēti galvenie uzdevumi, pamatojoties uz LKP XXVI konferences lēmumiem: organizēt visus tautas spēkus pret iespējamo Hitlera agresiju, reorganizēt valsts aparātu un attīrīt to no reakcionāriem fašistiskiem elementiem, izdot likumu par demokrātiskām vēlēšanām jaunas valsts iekārtas nodibināšanai. Tautas frontes valdībai vajadzēja nodrošināt Latvijas pilsoņiem demokrātiskās brīvības, materiālā stāvokļa uzlabojumu, kontroles ieviešanu par rūpniecību un bankām, fašistiskās kliķes un lielburžuāzijas monopola likvidāciju tautsaimniecībā. Galvenie platformas virzieni vēlāk kļuva par rīcības programmu antifašistiskās tautas frontes valdībai – 1940. gada 20. jūnijā izveidotajai demokrātiskajai Tautas valdībai.

Latvijas strādnieku kustības cīņas izšķirošos panākumus visos laikos noteica tās revolucionārais avangards – strādnieku šķiras partija. Līdz Lielajai Oktobra sociālistiskajai revolūcijai tā bija KSDSP(b) daļa – LNSD, vēlāk, buržuāziskās Latvijas laikā – Latvijas Komunistiskā partija.

Pateicoties veiksmīgai revolucionārās strādnieku šķiras cīņai, XX gadsimta otrajā pusē Latvijā bija veiksmīgas sociālistiskas attīstības periods un valsts atradās savas attīstības virsotnē, līdz 1990. gadu sākumā kontrrevolūcija neatsvieda Latviju tālu atpakaļ. Strādnieku kustība tika pilnībā sagrauta. Strādnieku stāvoklis kļuva vēl nožēlojamāks nekā buržuāziskās iekārtas laikā 1920. gados. Bet pašapziņa atsviesta vēl tālāk atpakaļ. Strādnieku šķiras revolucionāru tendenču iztrūkuma dēļ šajā vēsturiskajā periodā uzrodas visādi “revolucionāri” inteliģenti, kuri mēģina uzņemties “revolucionāra avangarda” lomu, bet kuri nav spējīgi, ņemot vērā reālo objektīvo mūsdienu strādnieku šķiras stāvokli, izstrādāt rīcības programmu pašreizējiem buržuāziskiem apstākļiem. “Revolucionārā” inteliģence grēko ar pastāvīgām vēsturiskām kļūdām, bet viņu darbi izvēršas par vēsturiskiem kāzusiem, kur visdīvainākajos veidos apvienojās “latviešu strēlnieku nodevība” un veiksmīga Latvijas PSR attīstība vai tā saukto “nacionālkomunistu” un “nacionālboļševiku” cīņa, pie tam, tiek ignorēts reālais šķiriskais sastāvs un proporcijas apskatāmajā laika posmā.

Mūsdienu sociāldemokrātija ir vēl tālāk aizgājusi meņševisma ceļu, galīgi zaudējusi “strādnieku šķiras interešu aizstāvja” statusu un pilnībā kļuvusi par mūsdienu buržuāziski nacionālistiskās valsts cementējošu sastāvdaļu, bet vēlīnā padomjlaiku ierēdņu aparāta pagrimusī daļa, kā pašreizējās Sociālistiskās partijas vadība, tā vietā, lai aizstāvētu kaut vai savas programmas prasības, personiskā karjeras izdevīguma vārdā apkalpo arvien tās pašas buržuāziskās sociāldemokrātijas intereses, ko šobrīd pārstāv Sociāldemokrātiskā partija “Saskaņa”, vienīgi, lai panāktu dažu LSP biedru iekļaušanu šīs buržuāziskās partijas sarakstā uz vēlēšanām.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *